Ģenealoģijā bieži vien mazas detaļas noved pie lieliem atklājumiem. Dzimtu pētnieki ir aizrautīgi un arī man ir gadījies, ka savā aizrautībā, uzķerot pavedienu, aizskrienu meklēt nākamo informāciju un palaižu garām kādus it kā nenozīmīgus sīkumus. Bet tieši detaļas pētniecībā var būt izšķiroši svarīgas.
Kāpēc ir svarīga ierakstu tulkošana?
Esmu pamanījusi, ka man ir ļoti svarīgi iztulkot atrastos kristību, laulību vai miršanas ierakstus. Kad esmu tos uzrakstījusi sev priekšā, tad nereti pamanu kādu nozīmīgu informācijas drusku. Tas var būt kāds radinieks starp krustvecākiem. Tā var būt norāde par viena vecāka piederību citai konfesijai vai arī mirušā ģimenes stāvoklis.
Šonedēļ turpināju apkopot kāda pētījuma rezultātus dzimtas grāmatā. Gāju cauri tekstam un pārbaudīju datus. Salīdzināju tos ar dzimtas kokā ielikto informāciju, meklēju kļūdas un jaunus pavedienus.
Atklājums miršanas ierakstā
Skatījos uz kādu miršanas ierakstu un brīnījos – vīrs, kuram jābūt atraitnim, atzīmēts kā precējies. Vai tā būtu kļūda? Zinu taču, ka viņa sieva mirusi dažus gadus agrāk.
Kļūdas baznīcu grāmatās arī gadās, bet šaubu gadījumā ir jācenšas pārbaudīt informāciju. Pārskatīju laulību ierakstus. Un patiešām - atradās laulību ieraksts jau tajā pašā gadā, kad mirusi sieva. Tik ātras laulības gan nebūt nebija neparastas, jo sevišķi, ja sieva mira dzemdībās un jaunais vīrs palika ar maziem bērniem. Tāpat samērā bieži esmu redzējusi, ka atraitņi apprecas arī lielākā vecumā – pēc piecdesmit un sešdesmit gadu vecuma, bet parasti tad ņemtas daudz jaunākas sievas. Šķiet, ka īpaši saimniekiem bija svarīgi, lai būtu jauna, stipra saimniece, kas var palīdzēt vadīt saimniecību un kalpu ļaudis.
Šajā gadījumā ne vien atraitnis bija vecāks par piecdesmit gadiem, bet arī jaunā sieva bija četrdesmit gadus veca. Tas, protams, nav nekāds “vecums” mūsdienās, bet 19. gadsimtā droši vien to vērtēja atšķirīgi. Kāpēc gan precēties ar vecāku jaunkundzi, turklāt tik drīz pēc sievas nāves? Skaidrojums atradās kristību ierakstos – pāris mēnešus pēc laulībām piedzimis bērniņš. Visticamāk, ka tieši šis apstāklis lika tik drīz precēties.
Lai kādi arī nebūtu apstākļi, fakts bija tāds, ka dzimtas koks papildinājās ar veselu jaunu pēcnācēju līniju, par kuru iepriekš nevienam nebija ne jausmas. Tas viss pateicoties mazai norādei miršanas ierakstā.
Par miršanas reģistriem
Miršanas reģistriem lielākoties nav alfabētisko sarakstu Ciltskoku lapā. Tie arī nav tik svarīgi tiešo senču meklēšanā. Pirmkārt jau gribas atrast cilvēka dzimšanas un laulību ierakstus. Tomēr miršanas ieraksti var dot nozīmīgu papildus informāciju:
ziņas par cilvēka dzimšanas vietu,
nāves cēloni,
pēdējo dzīves vietu,
ģimenes stāvokli.
Par miršanas ierakstiem runājot, vēl gribas piezīmēt, ka visbiežāk kļūdas ir norādītajā vecumā. Šķiet, ka neviens nepārbaudīja mirušā vecumu pēc kristību ierakstiem. Pieņemu, ka ierakstīja tādu vecumu, kādu pateica mirušā radinieki. Ja cilvēks bija bijis vārgs un slimīgs, tad droši vien likās, ka viņš ir vecāks, nekā bija patiesībā. Parasti kļūdaini norādītais vecums ir lielāks, nekā patiesībā, ja salīdzina ar kristību ierakstiem.
Skaidrības labad ievietošu šeit arī attēlus, kādi ir tipiskākie ģimenes stāvokļa apzīmējumi miršanas ierakstos:
P.S. Savā mājas lapā piedāvāju trīs lekcijas iesācējiem par vācu gotiskā rokraksta lasīšanu.
Iepazīstiet alfabētu,
biežāk lietotos apzīmējumus baznīcu grāmatās,
biežāk lietotos apzīmējumus dvēseļu revīzijās.
Comments