top of page
Search

Trīs stāsti par Ziemassvētkiem

Man vienmēr vairāk par ciltskokā uzskaitīto senču skaitu interesējis, kā viņi dzīvoja, kādi viņi bija? Baznīcu grāmatu ierakstos jau reti ir kādas norādes, kas ļauj cilvēkus labāk saprast. Tik vien, ka apmēram var iedomāties, kādas atšķirības raksturā, pienākumos un iespējās varēja būt starp kalpu un saimnieku vai pilsētnieku un laucinieku. Kur vēl meklēt ziņas par senču dzīvi?


Ziemassvētku eglīte

Citu cilvēku atmiņās, vai vēl labāk dienasgrāmatās, arī var smelties labu informāciju par dzīvi kādā noteiktā periodā vai pagastā. Šoziem lasīju divas grāmatas, kas abas aprakstīja dzīvi 19.gs. vidū un otrajā pusē Tirzas pagastā – Andrieva Niedras “Mana bērnība un mani puikas gadi” un Pētera Kalniņa “Manas dzīves atmiņas no 1843. gada”. Abas varu ieteikt kā lielisku informācijas avotu, mēģinot iztēloties senču dzīvi.


Šoreiz padalīšos ar viņu stāstiem par Ziemassvētku laiku:


“Vecīšu laiks bija tā no Mārtiņiem garām Ziemassvētkiem, kad rudens darbi jau bija apkopti. Veļus gaidīdama, saimniece izslaucīja riju vai kādu citu vietu, kur tonakt varēja iztikt nestaigājuši; tad saimnieks ienesa tur galdu, un saimniece to apklāja ar baltu palagu.


Pēc tam saimnieks tur sanesa to labāko, kas mājā: jaunu rudzu maizi, jaunu griķu karašu, jaunu miežu alu, gaļu, ja bija bites - arī medu; tad pieslēja pie rijas lodziņa skalu, lai gariņiem nebūtu jāklūp, iekšā kāpjot, un tad atmuguriski izgāja pa durvīm. To nakti tad tur nedrīkstēja neviens iet iekšā, tur mielojās vecīši. Otrā rītā apskatījās, vai ir kas ēsts, un bija ļoti priecīgi, ja ēdiens bija aiztikts. Stāstīja, ka viņi ēdot ar ļoti maziem zobiņiem; citi domāja, vai tās tik tur neesot bijušas peles.


Pa vecīšu laiku mums bija jādzīvo diezgan klusi. Bet uz Ziemassvētkiem jau gāja vaļā lielā mīklu minēšana un pasaku stāstīšana, kad sievieši vērpa, vīrieši taisīja ragavas un mēs rādījām ar skalu uguni. Vislielākā stāstītāja bija mana māsa: bet viņai daudzas pasakas jau bija no grāmatas. Turpretim Augstkalnam bija ļoti garas un skaistas pasakas, pie tam neviena no grāmatas. Daudzus gadus vēlāk es dažas no tām atkal sastapu krievu pasaku krājumos.”

(“Mana bērnība un mani puikas gadi”, A. Niedra)


Pēterim Kalniņam vairāk atmiņā palikusi baznīcā iešana:


“Kad nāca Ziemassvētki, runāja, ka baznīcā dedzināšot eglīti, stāstīja, ka katram jādod svecītes priekš baznīcas svētku vakara, ko baznīcu apgaismot, jo toreiz katrs pats sev lēja sveces no lopu tauktiem. Tā mana māte ar iedeva savu daļu. Pienāca svētki, nu visiem gribas braukt baznīcā, māte vienīgā palike mājā.


Iegājām baznīcā, nu sāka degt svecītes, liela eglīte bij’ baznīcas vidū. Cik jauki tā mirdzēja! Un visapkārt baznīca bij’ piesprausta ar svecēm.


Tēvs mani uzveda augšā luktās un rādīja Pestītāja bildi, kur pie krusta koka piesists ar diviem ļaundariem. Iznāca mācītājs dievgaldā, sāka sludināt par Pestītāja piedzimšanu, Bētlemes kūti. Pēc tam ar ērģelēm sāka spēlēt un dziedāt. Pēc dziesmas beigšanas mācītājs no kanceles sludināja par Pestītāja piedzimšanu un tā prom. Sveces sāka izdegt, bij’ jāšķiras no mīļās, jaukās baznīcas.” ("Manas dzīves atmiņas no 1843. gada", P. Kalniņš)


grāmatas


Salīdzinājumam interesanti lasīt Herberta fon Blankenhagena atmiņas par to, kā 19.-20.gadsimta mijā Akenstakas muižā pie Allažiem rīkoja Ziemassvētkus muižas ļaudīm:


“Dienā pirms svētvakara atnesa Ziemassvētku eglītes. Vienu novietoja zālē pretī vidējam logam, otru - ēdamistabā muižas ļaudīm.


(...) Mūsu mājās tradicionāli eglīti rotāja ar svecītēm krāsainām stikla bumbām ļoti daudz spīguļiem un vītnēm. (...) Ļaužu koks ēdamistabā tika izpušķots pavisam citādi - ar piparkūkām un raibiem krāsainiem našķiem. Tam bija savs pamats, jo tūdaļ pēc ļaužu apdāvināšanas tas tika “izlaupīts”.


(...) Kad gaismiņas eglītē dzisa, sākās vakara otrā daļa - ļaužu apdāvināšana. Tā notika ēdamistabā. Pie priekšistabas sienas stāvēja vairāki galdi ar dāvanām. Apdāvināja mājas ļaudis: kučieri, dārznieku, mežzini, kūts strādniekus, mājkalpotājus, ratnieku un citus. Bet tas neattiecās uz visiem muižā strādājošiem. Es nezinu, kurš un kad šo robežu bija novilcis, bet pieņemu, ka tā bija to cilvēku apbalvošana, kuri ar savu dienestu bija pietuvinājušies kungiem. Iespējams, vecāki negribēja šķiesties, jo viss ko dāvināja, bija labs un dārgs. Līdzās saldumu šķīvim, ko ikviens saņēma, tēvs katram vīrietim katru gadu dāvināja uzvalku audumu. Vietējie bija mazliet smagi bet teicamas kvalitātes uzvalku audumi.


Svētki sākās ar Ziemassvētku dziesmu, kas tika dziedāta latviski, un Tēvreizi, ko vecais mežzinis Frīdmans (Friedman) skaitīja latviešu valodā. Kad katrs pieaugušais un arī bērni bija saņēmuši dāvanas, visi nodziedāja pēdējo ziemassvētku dziesmu, un pēc tam bērni drīkstēja “izlaupīt” eglīti. Ar to svinības bija galā.”

("Atmiņas no vecās Vidzemes. Klingenberga- Rīga 1892-1913.", H. fon Blankenhagens)


Lai jauki Ziemassvētki!


P.S. Satikšanos ar radiniekiem var arī labi izmantot atmiņu un ziņu ievākšanai😊

117 views

Comments


bottom of page