Ieskats dzimtas grāmatā

Šajā ierakstā vēlreiz pievērsīšos manai pieredzei ar dzimtas grāmatu. Grāmatiņa beidzot ir nodrukāta un varu parādīt un pastāstīt, kādi bija mūsu apsvērumi un risinājumi.

Vāks un nosaukums

Vākam izmantojām kāzu fotogrāfiju, jo tajā redzami vairāki dzimtas locekļi. Turklāt kāzu fotogrāfijas vienmēr ir iespaidīgas – tajās ir plaša saime un cilvēki ir uzposušies savās labākajās drēbēs. No kāzu fotogrāfijām tik lieliski nolasās laikmets, mode, sociālais stāvoklis un droši vien zinātāji pamanīs arī kādas reģionam raksturīgas iezīmes.

Nosaukumu izvēlējāmies tādu, lai lasītājam uzreiz būtu skaidrs, par ko ir šī grāmata. Mazliet plašāks skaidrojums ir apakšvirsrakstā.

Izkārtojums

Grāmatā aprakstītas vairākas tiešo senču dzimtas, tātad parādās vairāki uzvārdi. Lai vieglāk orientēties, katras dzimtas uzvārdu minējām arī lapas apakšpusē pie lapas numura.

Informāciju aprakstīju hronoloģiski, pa paaudzēm. Protams, par senākajām paaudzēm ir grūti atrast ko vairāk bez vārdiem, dzimšanas gadiem un dzīvesvietām. Tāpēc samērā sauso tekstu papildinājām ar dokumentu attēliem un kartēm.

Vēsturiskā konteksta informācija

Mums paveicās, ka par Veselavas muižu un muižniekiem pieejami interesanti materiāli. Z.Fēgezaka romānā “Senči un pēcteči” aprakstīta Veselavas muižnieku dzimta un citētas vēstules par notikumiem pagastā.

Grāmatas uzdevums bija arī skaidrot vēsturi jaunākajai paaudzei, un šim nolūkam papildinājām tekstu ar skaidrojumiem par atsevišķiem vēsturiskiem terminiem un norisēm. Šos tekstus izcēlām citā tonī.

Atmiņas, leģendas un slavenības

Interesantākā lasāmviela noteikti ir dzimtas locekļu atmiņas par agrākiem laikiem un nu jau aizgājušiem dzimtas locekļiem. Diemžēl pieredze liecina, ka cilvēku atmiņas parasti sniedzas tikai līdz vecvecāku paaudzei. Par senākiem laikiem liecina tikai dokumenti un visai aptuveni nostāsti, kas pēc iespējas jāpārbauda.

Dažus stāstus man izdevās apstiprināt vai arī apgāzt, meklējot papildus ziņas internetā, bibliotēkās, muzejos. Bet bija arī brīnišķīgi atklājumi par notikumiem, kas no dzimtas atmiņas bija sen pagaisuši.

Manuprāt, dzimtas nostāstus un leģendas ir vērts pieminēt arī tad, ja tiem neatrod dokumentālus pierādījumus. Kaut kāds iemesls jau šiem nostāstiem ir. Dzimtas leģendas taču arī ir stāsts par to, ko mēs par sevi gribam izstāstīt un atcerēties.

Vietām pieminēju arī citus slavenus dzimtas pārstāvjus, kaut arī viņi nebija tiešie senči. Man liekas, tas nebūt nenāk par ļaunu un tikai papildina stāstu un dzimtu ar interesantām personībām.

Fotogrāfijas un kartes

Cik iespējams, apbraukājām un safotografējām dzimtas mājvietas. Tas bija svarīgi arī tādēļ, ka dzimtā nebija daudz fotogrāfiju. Vienmuļš teksts mūsdienās reti kuru uzrunā un jebkurš attēls uzreiz iedod tik daudz papildus informācijas, sajūtas un noskaņas.

Māksliniece Daiga Dunse mani pārliecināja, ka dokumentu fotogrāfijas ir interesanti un vērtīgi artefakti paši par sevi. Ne vienmēr ir svarīgi, vai tos var izlasīt - citi ģimenes locekļu taču pat iedomāties nevar, kā tādi baznīcu grāmatu ieraksti izskatās.

Visvairāk izmantojām 1920.-1940. gadu kartes, jo tajās ir atzīmētas mājvietas. Likām karšu fragmentus gan pa vidu tekstam, gan arī veltījām divus atvērumus lielākām kartēm ar vairākām mājvietām vienkopus.  

Iesējums un ciltskoki

Grāmatā ir katras pieprecētās dzimtas shēma. Tas gan ir tikai samērā vienkāršs shematisks attēlojums, lai lasītājs varētu orientēties radniecībā. Pilna informācija paliek pieejama tikai MyHeritage vietnē veidotajā kokā. Dzimtas kokos arī nav iekļauti dzīvie pēcnācēji.

Konservatīvākiem ļaudīm varētu nepatikt iesējums ar “atvērto muguriņu", tomēr tam bija funkcionāls pamatojums. Šāds iesējums ļauj atvērumā publicēt dzimtas kokus pa abām lapām.

Jāatzīst gan, ka pirms drukas būtu jāpārbauda, kurās vietās tiks salīmētas atsevišķās burtnīcas. Mums šajā ziņā misējās, un viena līmēšanas vieta sakrīt tieši ar dzimtas koku, kurš līdz ar to nav pilnībā atverams un izlasāms. No kļūdām mācāmies!

Noslēgumā gribu iedrošināt eksperimentēt - katrs dzimtas grāmatas autors atradīs savu pieeju un veidu, kā aprakstīt un attēlot informāciju. Kādam būs vairāk atmiņu stāstu vai dienasgrāmatu fragmentu, citam būs kolekcija ar senču fotogrāfijām. Kādam patīk zinātniskāks stils, citam būs vairāk ģimenes leģendas. Viena pareizā ceļa nav, un tas dod lielu brīvību ikvienam mēģināt un radīt savu dzimtas grāmatu.