top of page
Search

Laulības Latvijā 19. gadsimtā

Iepriekš rakstīju par šķiršanās noteikumiem, bet tikpat daudz noteikumi regulēja arī precēšanos. Kurš un kad drīkstēja precēties un ar ko?


laulāts pāris 19.gs.


Laulības Latvijā 19. gadsimta beigās regulēja Krievijas luterāņu baznīcas likumi, Baltijas privātlikumi un attiecībā uz zemniekiem - arī zemnieku likumi. Tie noteica, ka laulībā var stāties:

  • Vīrieši, sasniedzot 18 gadu vecumu

  • Sievietes, sasniedzot 16 gadu vecumu

Ierobežojumi


Tomēr pastāvēja vairāki ierobežojumi, kas neļāva slēgt laulību:

  1. Nepilngadība: Personas, kas nebija sasniegušas 21 gadu vecumu, varēja doties laulībā tikai ar vecāku, patēva, pamātes vai aizbildņu atļauju. Vecāki varēja saviem pilngadīgajiem bērniem aizliegt laulību tikai kādu īpašu iemeslu dēļ vai balstoties uz baznīcas likumiem. Īpaši iemesli varēja būt piemēram, nedziedējamas slimības, netikumīga dzīve, pārāk liela vecuma starpība, pārāk lielas atšķirības audzināšanā un izglītībā, nepiederēšana pie kristīgas ticības u.c.

  2. Tuva radniecība: Pēc evaņģēliski-luteriskās baznīcas likuma laulība bija aizliegta starp tiešajiem radiniekiem (tēvs, māte, vectēvs, vecmāte, dēls, meita, brāļi, māsas, pusbrāļi, pusmāsas u.c.). Arī vairākiem attālākiem radiniekiem, kā, piemēram, brāļa vai māsas bērniem bez konsistorijas atļaujas precēties nebija atļauts.

  3. Citi iemesli, kuru dēļ laulāties nevarēja:

  • Garīgi slimi cilvēki

  • Karavīri un civildienestā stāvoši bez priekšniecības atļaujas

  • Vecāki ar adoptētajiem bērniem, kamēr adopcija nav likumīgi atcelta

  • Aizbildņi ar aizbildnībā esošajiem bez bāriņu tiesas atļaujas

  • Kristieši ar nekrist ītiem

  • Jau precētie, kamēr laulība nav beigusies nāves vai tiesas sprieduma rezultātā

  • Šķirtie, kam ar šķiršanas spriedumu liegts precēties, izņemot gadījumus, kad par nevainīgu atzītais laulātais bija miris, pazudis, pats apprecējies vai devis vainīgajai pusei atļauju precēties.

Laulības dažādu ticību starpā

Laulības starp dažādu kristīgu ticību locekļiem bija atļautas bez īpašas valdības atļaujas. Pareizticīgo baznīcas noteikumi bija stingrāki. Ja viens no laulājamajiem bija pareizticīgs, otram bija jāparakstās, ka bērni tiks kristīti un audzināti pēc pareizticības baznīcas noteikumiem. Turklāt laulībām jānotiek pareizticīgajā draudzē.

Luterāņiem laulības ar islāmticīgajiem (tolaik sauktiem par mohamedāņiem) vai ebrejiem (Mozus ticīgajiem) bija iespējamas tikai ar konsistorijas atļauju.

Nekristītajai līgavai vai līgavainim bija jāapsola, ka bērnus kristīs un audzinās kristīgā – luterāņu vai pareizticībā. Turklāt šādā jauktā laulībā, islāmticīgajam vīram bija jāatsakās no daudzsievības.

Pareizticīgajiem un katoļiem bija pilnībā aizliegts precēties ar nekristītiem cilvēkiem.

Reģistrācija dzimtsarakstu nodaļā

Citās Rietumeiropas zemēs jau labu laiku bija pazīstamas arī laulību reģistrācija pie valsts ierēdņiem (Francijā revolūcijas ietekmē jau no 1792. gada). Latvijā, tolaik Krievijas Impērijā, tas bija drīzāk izņēmums. Pienākums reģistrēties valsts iestādēs bija neatzītajām konfesijām, kā, piemēram, vecticībniekiem (raskoļnikiem) un baptistiem.

Krievijas likumi paredzēja, ka raskoļņikiem un baptistiem, kuri vēlas stāties laulībā, bija jāpaziņo par to policijas valdei. Policija tad septiņas dienas pirms laulības izlika paziņojumu, lai pārbaudītu, vai kādam nav iebildumu. Ja iebildumu nebija, tika izsniegta laulāšanas zīme, un pāris četru liecinieku pavadībā devās uz policijas valdi. Tur viņu laulība tika likumiski reģistrēta. Izņemot šos gadījumus, Krievijas likumi neparedzēja civillaulības, un visas citas laulības tika noslēgtas un izbeigtas tikai pēc baznīcas likumiem.

Sareģistrēšanās valsts iestādēs bez obligātas laulāšanās baznīcā Latvijā kļuva iespējama pēc neatkarīgas valsts izveides 1918.gadā. Dzimtsarakstu nodaļas Latvijā darbu uzsāka 1921. gadā.

 

Šim ierakstam par pamatu kalpoja A.Gruzīša raksts “Laulība dzīvē un likumos” (1897), kas lasāms šeit un šeit.

109 views

Comments


bottom of page