top of page
Search

Laulības šķiršana 19. gadsimtā

Vai Jums liekas, ka senāk gan visi dzīvoja “ilgi un laimīgi” un nemaz nešķīrās? Nesen redzēju kādu 1906. gada laulību ierakstu ar piezīmi, ka līgava ir šķirtene. Kādos gadījumos tolaik laulību šķīra un kā tas notika?


Vīrietis un sieviete iet pa ielu
Radīts ar Dall-E

Atradusi kādu meklēto laulību ierakstu, ieraudzīju pie tā šādu piezīmi:


rokraksta fragments

Tajā minēts līgavas šķiršanās protokols (Vāc. Scheidungsprotokoll) no pareizticīgo konsistorijas (vāc. orthod. Konsist.) ar Nr. 167. Minēti divi datumi, kas droši vien arī attiecas uz šķiršanās procedūru un tās dokumentiem. Laulība šķirta 1905. gada 10.martā. (vāc. Geschieden am 10.III.1905)


Šī piezīme raisīja manu interesi, jo tas tomēr ir samērā rets atradums. Kādos gadījumos tolaik laulību šķīra un kā tas notika?


Atbildi sniedza 1897. gadā “Mājas Viesī” publicēts A. Gruzīša raksts “Laulība dzīvē un likumos”. Pieņemu, ka aprakstītie likumi attiecās vismaz uz 19.gadsimta beigām un periodu līdz Pirmajam pasaules karam.


Laulības šķiršanas iemesli


Luterāņu baznīcas likumi pieļāva vairāk iespēju šķirt laulību nekā pareizticīgo baznīca. Pēc luterāņu likumiem bija 10 gadījumi, kad var šķirties.


1. Laulības pārkāpšana.

Ja vienai pusei bija pierādījumi vai stipras aizdomas par otras puses neuzticību, tas bija pietiekams iemesls laulības šķiršanai. Sūdzība par neuzticību nebija pieņemama, ja sūdzētājs pats bija vainīgs laulības pārkāpšanā vai ja otra puse par šo pārkāpumu zinājusi vismaz gadu un nebija rīkojusies.


Vīrs varēja prasīt šķiršanos, ja varēja pierādīt, ka sievai jau pirms laulībām “uzturējusi neatļautu kopdzīvi”. Tomēr ja laulībā dzimis bērns, tad šķirties nevarēja. Tāpat sūdzēties nevarēja, ja vīrs par sievas pirmslaulības sakariem bija zinājis un tomēr nolēmis precēties.

Sieva varēja prasīt šķiršanos tikai tad, ja vīrs jau pēc saderināšanās turpinājis sakaru ar citu sievieti.


2. Ļaunprātīga prombūtne.

Ja viens laulātais apzināti atstāja otru un nevēlējās vai līdzekļu trūkuma dēļ nespēja atgriezties, tad varēja prasīt šķiršanos. Tomēr sievai bija pienākums sekot vīram, ja viņš nolēma mainīt dzīvesvietu. Šķirties varēja tikai tad, ja vīrs “liedzas sievu pieņemt”.


Ja viena puse bijusi projām ilgāk nekā gadu, tad varēja prasīt šķiršanos. Vispirms konsistorija publicēja sludinājumu un pazudušajam bija dots gads, lai atgrieztos. Ja tas nenotika, tad laulību varēja šķirt.


Abos šajos šķiršanas gadījumos, cietusī puse varēja doties jaunā laulībā. Vainīgajai pusei bija jāsaņem konsistorijas atļauja.


3. Ilgstoša prombūtne.

Ja viens laulātais bija prom ilgāk par pieciem gadiem bez jebkāda iemesla, tas bija pamats laulības šķiršanai.

 

4. Nespēja pildīt laulības pienākumus.

Ja viens laulātais bez īpaša iemesla gada laikā liedzās pildīt laulības pienākumus vai arī nespēja radīt bērnus nevis vecuma bet citu iemeslu dēļ, un šī nespēja pastāvēja pirms laulības vai radās vēlāk paša vainas dēļ.

 

5. Vājprāts.

Ja viens laulātais bija vājprātīgs ilgāk par gadu un ārsti nedeva cerības uz izveseļošanos, otra puse varēja pieprasīt šķiršanos. Noteikumi gan prasīja nodrošināja uztura līdzekļus slimajam laulātajam.

 

6. Nedziedināmas slimības.

Laulību varēja šķirt, ja vienam no laulātajiem bija nedziedināma vai lipīga slimība, kas nebija zināma pirms laulības.

 

7. Netikla vai izšķērdīga dzīve.

Laulību varēja šķirt, ja viens laulātais dzīvoja netiklu vai izšķērdīgu dzīvi, un labošanas mēģinājumi bija neveiksmīgi.

 

8. Vardarbīga un aizskaroša izturēšanās.

Ja viens laulātais izturējās aizskaroši, vardarbīgi pret otru gan vārdiski, gan fiziski, tas bija pietiekams iemesls šķiršanai. Tomēr vispirms bija jāmēģina situāciju labot ar samierināšanu un pagaidu izšķiršanu. Vēl šeit piemetināms, ka sūdzību neņēma vēra, ja viena puse pati bijusi par iemeslu šādām darbībām.

 

9. Goda un cieņas aizskaršana.

Ja viens laulātais bija otru apmelojis vai citādi laupījis otrai pusei godu vai amatu, tad tas bija jāpierāda ar tiesas izmeklēšanu un tad varēja prasīt šķiršanos.

 

10. Notiesāšana.

Ja viens laulātais tika notiesāts uz nāvi vai izsūtīšanu, otrai pusei bija tiesības pieprasīt laulības šķiršanu.

Tāpat arī, ja viena puse izdarījusi noziegumu un nozudusi, tad laulātais varēja šķirties.


Pareizticīgo baznīca pieļāva tikai 4 gadījumus, kad drīkstēja šķirties: laulības pārkāpšana, nespēja pildīt laulības pienākumus, notiesāšana ar sodu, kas saistīts ar visu kārtas tiesību zaudēšanu un ilgstoša prombūtne.


Laulības šķiršanas procedūra

 

Laulības šķiršanas lietas izskatīja konsistorija, kurā katrs varēja iesniegt lūgumu personīgi mutiski vai rakstiski, pievienojot laulības apliecību un mācītāja liecību par samierināšanās neveiksmi. Katrs pats arī varēja sevi aizstāvēt. Konsistorija noteica, kam paliks laulībā dzimušie bērni. Mantas sadalīšanu sprieda civiltiesa.

 

Kurš no šiem iemesliem bija pie vainas konkrētajā gadījumā, vēl neesmu noskaidrojusi. Katrā ziņā ir iespējas meklēt ziņas attiecīgās konsistorijas fondā arhīvā.

 

 

69 views

Comments


bottom of page