Stāsts par pasēm

Arī Jums droši vien ir gadījies redzēt kādu pasi bez fotogrāfijas un tikai ar pirkstu nospiedumu. Kāds Aleksandra Pelēča stāsts paskaidro, kādos gadījumos izsniedza pases bez fotogrāfijas.

Radīts ar ChatGPT

Vasarās sanāk padzīvoties mazpilsētā un palasīt vecas grāmatas no vectēva plauktiem. Šonedēļ biju iekritusi Aleksandra Pelēča stāstos no viņa bērnības Mālupes pagastā. Tostarp viens stāstiņš labi ilustrē, kā zemniekiem tika izdotas pases. Spriežot pēc pases apraksta, tas varēja notika ap 1926. gadu, kad sāka izsniegt pases grāmatiņas formātā. Stāstu "Nabagu pases" citēju saīsinātā formā, pilno stāstu meklējiet grāmatā!

Kad Ķikši (mājas – AL) bija izdalīti, pienāca laiks, kad visiem mālupiešiem jaunas pases deva. Tādas tēraudpelēkas grāmatiņas ar valsts ģerboni virsū. Tajā ģerbonī lauva ar citu zvēru bija uz pakaļkājām pacēlušies. Dikti jau smukas grāmatiņas. Bet, lai pases dabūtu, desmitnieks visiem pavēstes atnesa, lai ierodas tad un tad uz pagasta māju. Tur būs fotogrāfs, un tas par vienu latu uz galviņas nobildēs jaunās pases īpašnieku. (…)

Kas gribēja un kam naudas vairāk, varēja pie viņa arī krūšu bildes pastellēt vai visā augumā noņemties. Skunstniekam pat “dikurācija” bija, ko aiz muguras palikt, lai izskatītos, ka tu pie pils esi noņēmies. No mūsu mājiniekiem gan neviens to pili negribēja. Pietika, ka par latu būs sešas mazas bildītes. Divu jo vien tai pasei vajadzēja,  tās četras var radiem vai draugiem uzšķiņķot “par mūžīgo pieminēšanu”. (…)

Bet lieta vēl bija tāda  – arī Jūlei un Andrim vajadzēja izņemt pases, un tātad arī tas lats bija nepieciešams, par ko noņemties. Bet kur tu latu ņemsi? Ķikši izdalīti, klēts atslēga atdota. Nav ne plikas santiņa. Otte un Alekss bija vienisprātis -- kaut kas jāizštuko, lai nav tādu neparedzētu izdevumu par vecākiem. Viens sābris, laikam Rēpšu Jūlijs, pienotavā esot smējies:

-   Nabaga mājas iemītniekiem pases izsniegšot bez bildītēm...

Par to ģeldēja padomāt. Ja nu dabū apliecību, ka Jūle un Andris ir bez kustamas un nekustamas mantas, tā sakot – mazturīgi?

Alekss, braucot uz pienotavu, aprunājās ar pagasta skrīveri Biltu:

- Tā un tā! Mums ar brāli vecs tēvs un māte mājās. Nevarīgi, no mantības atsacījušies. Vai nevarētu viņiem izsniegt nabadzības apliecību? Tad nebūtu tā nauda jāgrūž fotogrāfam...

Skrīveris gan tā jocīgi paskatījās uz Aleksi, bet, kad šis projām rosījās, pasmīnēja un pavēlēja kantoristei:

- Nu tad izraksti arī tiem brāļiem, ka viņu tēvs un māte ir nabagi, lai nav divi lati no ķešas ārā jāvelk… (…)

Skrīveris atgādināja: "Bet uz pagasta māju tēvs un māte tomēr pēc nedēļas jāved, jo pasē jāparakstās un īkšķa nospiedums vajadzīgs…" (…)

Bet nu pienāca diena, kad Jūlei ar Andri pēc pasēm jābrauc. (…)

Andris vēl pieteica, ka reizē ar Jūli viņš pie valdīšanas neies. Tiešām – aizgāja Vācezemes egles pavērties, kamēr Jūle savu īkšķi sodrējos mērca un uzrakstīja vienīgo vārdu, ko mazdēls paguvis iemācīt: Jūle…

Pases bildes vietā tad arī palika īkšķa nospiedums un darbveža piezīmes, ka sakarā ar pases īpašnieka mazturību dokuments izsniegts bez fotogrāfijas. Pēc tam gāja to pašu izdarīt Andris. Viņš gan prata parakstīties un lepni ierakstīja: Teter un vēl pavilka astīti…

Lai nu kā  – šī lieta tika nokārtota bez naudas izdošanas, un tēvs un māte likumīgi dabūja nabagu pases. Brāļi palielījās, cik veikli šo lietu nokārtojuši. Bet nu sākās lieli joki. Visi Žērveļu ciems tagad gribēja par saviem tēviem un mātēm aizmaksātos latus atpakaļ. Gāja pie tā paša Brilta:

 – Tā un tā! Tu tās apliecības par nabadzību Teteriem iedevi, un viņi saviem vecākiem bez naudas pases dabūja. Tad nu mēs gribam, lai mums tos latus atmaksā atpakaļ, jo mūsu tēvi arī bez kustamās un nekustamās mantas… (…)

Laimīgi bija tie slinkākie, kuri vēl saviem vecākiem pases nebija paguvuši izņemt. Tie visi dabūja nabadzības apliecību saviem tēviem un mātēm, sanāca pa Žērveļu ciemu kāds ducis tāda nabagu. (…)

Aleksandrs Pelēcis “Puisiska dvēsele”, Rīga “Liesma” 1990