Vai maniem senčiem bija muiža? Nē, protams, nebija. Bet visa dzīve laukos 19.gadsimtā bija cieši saistīta ar muižu.
Sākumā mani senči kā vairums latviešu bija kādas muižas dzimtļaudis, bet vēlāk viņi nomāja vai pirka zemi no muižas īpašnieka. Kāds varbūt strādāja muižā. Muiža bija dzīves centrs un paraugs, no kuras mācīties.
Kad nu beidzot izdevies noskaidrot, kurā muižā vai pagastā dzimis Tavs vecvecvectēvs, tad gribas ko vairāk uzzināt par šo vietu.
Viens no labiem pamatinformācijas avotiem ir 1892. gada adrešu grāmatas. Internetā pieejamas Kurzemes un Vidzemes adrešu grāmatas (“Kurländisches Verkehrs- und Adressbuch” un “Livländisches Verkehrs- und Adressbuch”).
Tās ir vācu valodā un tajās ir daudz informācijas par 19. gadsimta beigu situāciju.
Ievadā ir apraksts par guberņas ģeogrāfiju, iedzīvotājiem, klimatu, lauksaimniecību un ražošanu.
Seko statistika no 1881. gada tautas skaitīšanas. Tobrīd Kurzemē spriežot pēc lietotās valodas gandrīz 80% bija latviešu, gandrīz 9% - vāciešu, nedaudz vairāk par 8% - ebreju un mazāk par 2% - krievu. Proporcijas atšķīrās starp lauku un pilsētu iedzīvotājiem. Kurzemes pilsētās gandrīz vienādā skaitā (ap 30%) dzīvoja latvieši, vācieši un ebreji, nedaudz vairāk par 8% bija krievu.
Muižu apraksti adrešu grāmatā sakārtotas alfabētiski pēc apriņķiem.
Viens no maniem senču zariem nāk no Vandzenes. Tad nu ierakstā lasu gan muižas nosaukumus visās trīs valodās – vācu (Wandsen), krievu (Вандзенъ) un latviešu (Wandsenes), gan kādas pusmuižas (vāc. Beihof) jeb tā sauktās “lopu muižas” piederēja Vandzenei.
Pusmuižas bija autonomi saimnieciskie centri, kas kā atsevišķa lauku saimniecība organizēja saimniecisko dzīvi nost no galvenā muižas centra. Pie Vandzenes tolaik skaitījās trīs pusmuižas: Dārte (Dorotheenhof), Skreite (Schreiten) un kāds apgabals Kurzemes jūrmalā ar vācisko nosaukumu Rother Zirkel.
Burtiskā tulkojumā tas nozīmē Sarkanais pulciņš vai apriņķis. 1930. gados lietots nosaukums Sarkanais cirķelis. Cita atbilstoša tulkojuma latviešu valodā nav, nosaukums arī nav atrodams internetā skatāmajās kartēs. 1864. gada adrešu grāmatā skaidrots, ka tas ir piekrastes apgabals no Nurmuižas pludmales (Katrīnas baznīcas) līdz Mērsragam. Tajā atrodas ciemi, kas pieder dažādām apkaimes muižām. Kurš no ciemiem skaitījās pie Vandzenes, tas pagaidām paliek nenoskaidrots.
Tālāk Kurzemes adrešu grāmatas ierakstā lasāms, ka Vandzenes muiža piederēja pie Talsu draudzes. Man zināms, ka mani senči gāja uz Nurmuižas baznīcu. Muižas piederība draudzei vēl nenozīmē, ka visi tās ļaudis apmeklēja tieši to baznīcu.
Uzskaitīta piederība policijas, tiesu un iecirkņiem.
Īpašnieks (vāc. Besitzer) tobrīd bijis barons Nikolas Henkings, bet muižas pārvaldnieks - Bergs. Trešais svarīgais muižas amats Vandzenē bijis virsmežzinis. Pie citām muižām kā svarīgi amati minēti arī arendatori, vai ārsti.
Uzskaitītas ražošanas iestādes: alus brūzis, ķieģeļnīca, dzirnavas. Pie muižas pieder trīs krogi – Krepliņa, Dzirnavu un Beķerkrogs. Minēts, ka Krepliņa krogā ir dzelzs, koloniālpreču un darbarīku tirgotava.
Vandzenē darbojusies tautskola (Volksschule), bet citos pagastos ir gan pagastskolas (Gemeindeschule), gan tautskolas.
Visbeidzot minēts ievērības cienīgs objekts Vandzenē - baznīcas drupas Dārtas jeb Dorotejas pusmuižā pie ezera. Tā kā Dārtas baznīcu uzcēla tikai 1895. gadā, tad šajā ceļvedī vēl minētas drupas. Arī šādas ziņas ir ļoti interesanti izlasīt un iedomāties, ko tad tā laika cilvēki apmeklēja kā tūrisma objektus.
Adrešu grāmatas beigās ir vēl virkne sīku ziņu par katru Kurzemes pilsētiņu – tajā darbojošās iestādes un uzņēmumi ar visiem īpašnieki. Te var uzzināt, kādas skolas un baznīcas darbojās un kur tās atradās.
Ļoti līdzīga ir Vidzemes 1892. gada adrešu grāmata un abas tās internetā ir pieejamas.
Vienīgais šķērslis varētu būt saprast vācu valodu un veco druku.
Bet gan jau ar vācu valodu zinošo draugu palīdzību izdosies izlasīt!
Comments