Kāpēc starpkaru periodā tika mainīti lauku māju vārdi? Kāds bija šo izmaiņu mērķis un kā tas notika?
Šī nedēļa pagāja, piedaloties 7 dienu izaicinājumā par dzimtas vēstures pētīšanu, rakstot un lasot dramatiskus dzīvesstāstus un aizraujošus pētnieciskos atklājumus.
Viens mans ieraksts bija par savu senču mājvietu, kuru 1930. gados pārdēvēja par “Medniekiem”. Iepriekšējais nosaukums bija “Ejuši”, bet, tā kā pagastā bija divas mājas ar šādu nosaukumu, bija nepieciešams to mainīt. Šis fakts mani aizveda pie jautājuma par vietvārdu latviskošanu 1930. gados. Iepriekš rakstīju par to, kā valsts veicināja uzvārdu latviskošanu, bet kampaņa attiecās arī uz vietvārdiem un mājvārdiem.
Likums un tā mērķi
1936. gada 13. oktobrī tika pieņemts likums par nekustamo īpašumu pārdēvēšanu, kura mērķis bija izskaust nelatviskos vārdus. Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē daudzviet bija vāciski vietu nosaukumi, bet Latgalē – krieviski. Tos tagad bija iecerēts nomainīt pret latviskiem vietvārdiem.
Nosaukuma maiņu varēja ierosināt gan pagasta valde, gan īpašnieki. Tomēr instrukcijās pagasta valdēm tika lūgts sastādīt sarakstus ar nosaukumiem, kas pēc pagasta valdes ieskatiem bija jāmaina. Mājvārdi bija jāpiešķir arī tiem īpašumiem, kuri līdz šim zemesgrāmatās bija apzīmēti tikai ar burtiem un cipariem. Daudz šādi apzīmētu īpašumu bija Latgalē, kur bijušās sādžas tika sadalītas atsevišķās saimniecībās.
Muižām - nē
Tā kā muižas to agrākajā nozīmē pēc agrārās reformas vairs neeksistēja, tika nolemts, ka jāmaina arī īpašumu nosaukumi zemesgrāmatās un citos dokumentos. Bijušo muižu dokumentos varēja apzīmēt ar vārdu “saimniecība”. Piemēram, nevis Burtnieku muiža, bet Burtnieku saimniecība. Muižu centri, kuru nosaukumos vēl lietots vārds “muiža”, tika pārsaukti, piemēram, Dreiliņu muiža kļuva par “Dreiliņiem”.
Ar mājvārdiem reizēm bija ļoti sarežģīti. Tie bija gadsimtiem seni vārdi, kuru nozīmi un izcelsmi neviens vairs nezināja. Tas, ka vārds nebija saprotams modernajiem latviešiem, vēl nenozīmēja, ka tā izcelsme bija nelatviska. Vienubrīd pat tika ieteikts nesteigties ar nosaukumu maiņu un mainīt tikai tos vārdus, kas atpazīstami kā vāciski, vai krieviski.
Kā notika pārdēvēšana?
Īpašnieki iesniedza pagasta valdei savu lauku sētas pārdēvēšanas lūgumu, kuru pagasta valde novirzīja lauku pašvaldību vecākajam. Lūgumam bija jāpievieno īpašuma tiesību dokuments un jānorāda jaunais nosaukums. Nebija vēlami salikti nosaukumi, un pagasta valdēm bija jārūpējas, lai pagasta robežās nebūtu vairāku nekustamo īpašumu ar vienādu nosaukumu.
Ja īpašnieks 6 mēnešu laikā nebija iesniedzis lūgumu, iniciatīvu uzņēmās pagasta valde. Ja tai likās, ka īpašums bija jāpārdēvē, tā sazinājās ar īpašnieku, un pati iesniedza lūgumu apriņķa lauku pašvaldību vecākajam. Lūgumi nonāca Iekšlietu ministrijā, kas tos apstiprināja un informēja zemesgrāmatas.
Līdz 1939. gada septembrim tika iesniegti gandrīz 56 tūkstoši pārdēvēšanas lūgumu, bet izskatīti bija tikai daļa. Pārdēvēšana praktiski bija pabeigta Kurzemē un Zemgalē, bet vislielākās grūtības sagādāja nosaukumu maiņa Latgalē, kur bija daudz krievisku nosaukumu un daudz īpašumu, kas apzīmēti ar burtiem un cipariem.
Ja senajās kartēs redziet vienu māju nosaukumu, bet vēlāk citu, tad, iespējams, iemesls ir tieši lauku īpašumu nosaukumu maiņa 1930. gadu beigās.
P.S. Izaicinājuma ierakstus varat atrast Facebook, meklējot ar mirkļbirku #7dienasdzimtasvesturei.
Comentarios