Man Jums jāpastāsta vēl par Arvīdu Pūru, par kuru jau rakstīju šeit un šeit. Viņš tika iesaukts 1944. gadā un dienēja Latviešu leģionā. Kara beigas viņš sagaidīja Lundenā, Vācijā, bet vasaras beigās tika pārvests uz Zēdelgemas nometni Beļģijā.
Laikā no 1945. gada februārim līdz 27. oktobrim viņš rakstīja dienasgrāmatu.
8.maijs
Čērčila un Anglijas karaļa runa. Ko jaunu pasaulei un vēstīs? Angļiem šī diena svētdiena. Šodien esot galīgi kapitulējis Vācu karaspēks. [..]
Vakarā, stāvot sardzē, dzirdu pa atvērtu logu radio. Pārraida džeza mūziku – dejas, dejas beigās aplausi un izsaucieni. Angļi un amerikāņi svin uzvaras dienu. Un es, karavīrus, kas 10 dienas bijis frontē, šinīs 10 dienās nav izšāvis nevienu patronu vai kādu citu ieroci vērsis pret ienaidnieku, esmu no uzvarētājiem internēts.[..]
25. jūlijs
1944. gadā 25. jūlija rītausmā mūs piepeši uzmodināja krievu tanku uguns. Nakti nepamanīti, tie bija piebraukuši Jelgavai. Šī diena bija sākums manām bēgļu gaitām. Šinī laika sprīdī karš ir beidzies, un es esmu angļu kara gūsteknis Vācijā.[..]
9. septembris
Pie Duisburgas pārbraucam Reinu. Tās tilti uzspridzināti, un posmi guļ upē iekrituši. Satiksme noris pa diviem pagaidu tiltiem. Cīņas ap Duisburgu ir bijušas smagas, un pilsēta pārvērsta gruvešu kaudzē. No postažas izdalās sagrautās rūpnīcas, no kurām daža vēl darbojas. Visas pilsētas, kurām braucam cauri, kara darbībā ir ļoti cietušas. Tāpat cietušas atsevišķās saimniecības. Stacijas bez izņēmuma ir sagruvušas, un uz to sliežu ceļiem stāv izdeguši vilcienu sastāvi un saspridzinātas lokomotīves. [..]
Braucot caur Beļģiju, mūs pavada atklāts iedzīvotāju ienaids. Uz mums birst lamu vārdu straume no vīriešiem, sievietēm un bērniem. Visi viņi lamājās un vicina dūres. Puikas uz vilcienu met akmeņus. Kāda sieviete, ieraugot vilcienu, pārtrauc kartupeļu lasīšanu, sāk lamāties un vicināt dūres. Beidzot viņa pacel svārkus un parāda mums kailu dibenu.
Kādā stacijā, kur mēs uzturamies ilgāku laiku, mūsu apsardzībai ir izsaukti angļu karavīri. Iedzīvotāji, no dzelzceļniekiem dabūjuši ziņas, ka mēs neesam vācieši, caur žogu mums pasniedz cigaretes. [..]
14. septembris
Man ir jau pagājis gads kara gaitās. Šinī laikā varu saskaitīt tās reizes, kad esmu bijis paēdis. Līdz iesaukšanai armijā nezināju, kas ir izsalkums. Par mani gādāja Tētiņa sēta un Memmītes nenogurstošās rokas. [..]
18. septembris
Zemnieki [Beļģijā] ir diezgan slikti apģērbušies, gandrīz var teikt, sliktāk nekā mūsu lauku ļaudis. Īpatnība ir tāda, ka garām braucošajās lauku sētās nemaz neredz suņus, kuri mūsu dzimtenē ir nešķirama lauku sētu sastāvdaļa. Un tas nav tāpēc, ka mēs baidāmies no zagļiem.[..]
Visur, tāpat kā Vācijā, dzīvojamā un saimniecības ēkas zem viena jumta. Tik mājas otrā pusē te kā Vācijā neredz mēslu kaudzes. Īpatnēji, ka virtuves pie dzīvojamās mājas atsevišķā piebūvē. Cik redzēju caur durvīm, virtuvē liela spodrība.
Kartupeļi diezgan bieži redzami, un pašreiz, kad braucam, visos laukos rok. Redzēju samērā maz strādājam ar mašīnām. Galvenais ar rokām, pie kam ar līku 4 zaru dakšu izceļ, pēc tam uzlasa.[..]
Daudz redzamas pļavas, kuras tāpat kā Vācijā iežogotas ar stieplēm. Ir arī daudz elektriski aploki, bet lopi redzami samērā maz, nekā tas bija redzēts Holšteinā. Tāpat redz maz zirgus. Vai te lopus turētu mazāk, bet pēc ganību plašuma nevarētu domāt?
Atliek tik otra varbūtība, ka mūsu draugs vācietis te zemniekus ir atbrīvojis ir no zirga, ir no govs, tādēļ laikam un vēl par citām nodarītām pārestībām, te braucot, tik daudzreiz pret mums pacēlās zemnieka dūre. Ganiņa, sēžot pie lopa pulciņa kā dzimtenē, nekur neesmu redzējis. Vai tā būtu bijusi Vācija vai Beļģija, lopi aplokos vai piesieti. [..]
21. septembris
Par cigaretēm "uzsitu gaisā" pēdējo kramiņu.
Šī “gaisā sišana" sākās ar to, ka pie mums esošās vērtības tiek izmainītas beļģu sargiem pret tabaku. Tabaka tālāk tiek izmainīta pret uzturu. Visu šo maiņas procesu apzīmē ar izteicienu "uzsist gaisā". [..]
Kādā citā gadījumā, viens no mūsu vidus bija sarunājis ar vācu karavīru, kurš strādā noliktavā, zelta gredzenu izmainīt pret desmit kukulīšiem baltmaizes un piecām bundžām konservu. Šim darījumam notiekot vakarā pa tumsu, vācietim tika "iesmērēts" nometnē pagatavots misiņa gredzens. Trešajā nodalījumā esošie mūsu brāļi lietuvieši "iesmērējuši" mūsējiem pret tabaku ar dubļiem piepildītas konservu bundžas. [..]
3. oktobris
Šodien nometnes pirmo nodalījumu ir apmeklējis kāds Padomju Savienības virsnieks. Apstaigājot barakas, tas apjautājies, vai kāds nevēlas atgriezties dzimtenē. Neviens, ieskaitot virsnieka vietnieku Cēsnieku, nav pieteicies. [..]
27. oktobris
Biju vairākkārt noliktavā pēc zābakiem, bet vienmēr tie ir vienu numuru par mazu. Vienreiz gan bija četrdesmit septītais numurs, bet bēdīgā stāvoklī, un tos neņēmu. Zābaku vietā lietoju pēc kājas lieluma piegrieztus koka dēlīšus, kuriem pāri pārsistas audekla lentas. [..]
Aptaujā par atvaļināšanu pieteicos tajā grupā, kuriem Vācijā nav piederīgo un kuri pēc atvaļināšanas nebūs spējīgi sev sagādāt darbu. Šinī grupā pieteicās lielais vairums. Sakarā ar šo aptauju klīst baumas, ka esot pienācis rīkojums mūs atvaļināt. Atvaļināšanas dokumenti esot sagatavoti tiem, kuri jaunāki par astoņpadsmit gadiem, kuri vecāki par piecdesmit gadiem; kuriem Vācijā piederīgie, un invalīdi.
Par Zēdelgemas nometni varat izlasīt vairāk arhīva veidotajā virtuālajā izstādē.
Rietumos nonākušo leģionāru pases var meklēt Latvijas Valsts arhīvā. Tās gan skatāmas tikai uz vietas arhīvā, bet interneta datubāzē var pārbaudīt, vai kādas personas pase arhīvā glabājas.
P.S. Arvīda Pūra dienasgrāmatas oriģināli nodoti Kara muzejam.
Comments