top of page
Search

Kā pētīt vietas vēsturi?

Šonedēļ iedziļinājos Līgatnes papīrfabrikas vēsturē. Varētu to nosaukt par pētniecisko sānsoli, jo parasti pētu dzimtas, ne vietas. Bet, protams, abi ir cieši saistīti. Zinot vietas vēsturi, var labāk saprast dzimtas vēsturi.


Skats uz Līgatnes ciematu

Līgatnes papīrfabrika ir unikāla, un man likās ļoti interesanta pētījuma tēma, tāpēc piekritu sameklēt informāciju par vienu no ēkām. Mana pieredze un ieteikumi, kā pētīt vietas vēsturi, var noderēt arī citiem dzimtas pētniekiem.

  • Par laimi, daudzām Latvijas vietām, tostarp Līgatnei, ir vai ir bijuši rosīgi novadpētnieki. Viņu savāktās ziņas tiek publicētas gan novada laikrakstos, gan tūrisma izdevumos un viņu pašu rakstītās grāmatās.

  • Sliktā ziņa ir tāda, ka novadpētnieki nemēdz pieminēt avotus, kur viņi ziņas smēlušies. Pētniekam, kas vienu vai otru datu gribētu pārbaudīt, nav nekādas norādes. Vai šie fakti nāk no kāda dokumenta arhīvā? Vai to stāstījis kāds cilvēks? Varbūt tas bija minēts kādā avīžrakstā vai grāmatā? Ja vēlies pārbaudīt faktu, var nākties ieguldīt milzīgu darbu.

  • Tam pretstatā, sīkas norādes par avotiem ir vēsturnieku publikācijās. Šajā gadījumā līgatniešiem ir paveicies ar izsmeļošu Valijas Šalgunovas rakstu ”Skati Līgatnes pagasta pagātnē”. Tajā apskatīta visa pagasta vēsture un par katru periodu minētas gan grāmatas, gan arhīva fondi, kur rodama informācija. Citreiz noderīgas ziņas par avotiem esmu meklējusi vēsturnieku pētījumos, piemēram izdevumā "Latvijas Arhīvi".

  • Digitalabiblioteka.lv palīdzēs sameklēt kādus avotus, par kuriem varbūt neiedomājāties. Tā, piemēram, senu ēku īpašniekiem var būt noderīgi Kultūras mantojumu pārvaldes pētījumi. Tie gan šobrīd internetā nav lasāmi autortiesību ierobežojumu dēļ. Bet Jūs vismaz uzzināsiet, ka šādi pētījumi eksistē un varēsiet tos izlasīt, sazinoties ar Kultūras mantojumu pārvaldi.

  • Tomēr Digitālā bibliotēka nebūt neaptver visu! Milzīgs daudzums nedigitalizētu un neaprakstītu materiālu glabājas arī muzejos. Tā, piemēram, Cēsu Vēstures un mākslas muzejā ir padomju laikā veikto ekspedīciju materiāli – cilvēku atmiņu pieraksti, fotogrāfijas un savāktie priekšmeti.

Runājot par Līgatni, man bija interesanti salīdzināt, cik dažādi bijuši vērtējumi par dzīves apstākļiem Līgatnes strādnieku mājiņās. Manā apziņā Līgatnes papīrfabrikas ciemats asociējās ar savam laikam progresīviem un labiem apstākļiem – strādniekiem īpaši celtām mājām, kultūras namu, slimnīcu un dzemdību namu, aptieku.


Strādnieku mājas
Līgatnes papīrfabrikas strādnieku dzīvojamā māja. 1910 - 1914. (Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs)

Tomēr izrādās, ka šie labie apstākļi tikuši arī kritizēti un laikam jau strādnieku dzīve nemaz tik saulaina nav bijusi.


1895. gadā laikrakstā “Düna Zeitung” raksta par plāniem uzlabot strādnieku dzīves apstākļus ceļot jaunus dzīvokļus. Agrāk strādnieki tikuši izmitināti kazarmas tipa būvēs ar kopēju plīts vietu, gariem koridoriem un sliktiem sanitāriem apstākļiem. Bet jaunie dzīvokļi ļaus ģimenei dzīvot atsevišķi un katrā dzīvoklī būs sava virtuve, bet pie mājas – dārziņš. Vārdu sakot, strādnieku dzīve paredzama jauka un laba.


Bet 1910. gada laikrakstā “Arodnieks” šie jaunie dzīvokļi vērtēti pavisam kritiski:

“Bez tam ap fabriku ir sabūvētas lielas kazarmas, kurās strādniekiem dod dzīvokļus ar apsildīšanu par "brīvu". Bet šie brīvie dzīvokļi ir tikai krietnas spīles, kurās tur strādniekus, jo viņi visi atrodas fabrikas administrācijas un darba uzraugu acīs. Strādnieks nedrīkst ne kāju spert no sava dzīvokļa ārā, ne arī viņu drīkst apmeklēt radinieki un pazīstamas personas, — tas viss tiek administrācija zināms — un Dievs pasarg to strādnieku, kuram bez kroga ir vēl kāda cita iziešana. "Brīvais" dzīvoklis ar visu ķēķi, kurš atrodas istabas vienā stūrī, ir apmēram 6 kvadrātasis liels, un viņā ir saslānīti viena ģimene blakus vienam bezģimenes strādniekam, tā kā pie reizes šīs niecīgās telpas apdzīvo pat līdz 8 cilvēki.”

Katram sava patiesība, katram sava vēsture...

113 views

Comments


bottom of page